‍

Jūtu Dieva klātbūtni jau no bērnības.

Pāris mēnešus pēc manas dzimšanas, ārsti man uzstādīja neskaidru diagnozi ar domu, ka es visticamāk neizdzīvošu. Mana mamma vēl nebija kristiete, bet draudzene viņai bija stāstījusi par Dievu, un viņa zināja, kur meklēt patieso diagnozi. Un tā viņa iepazina Jēzu, un atsaucās Viņam. Līdz ar to, man nekad nav bijusi sajūta, ka man būtu jāizzina dziļāk, vai Dievs tiešām eksistē. Es Viņu esmu sajutusi no pašas bērnības. Man tā vienmēr ir bijusi visreālākā patiesība.

‍

Manuprāt, mans Dievs ir ļoti gādīgs. Viņš ļoti mīl. Esmu to izjutusi ļoti bieži. Viņš ir ļoti uzticams. Viņš nekad nav pievīlis, un vienmēr ir iestājies par mani.

‍

Ļoti cenšos dzīvot tā, lai nebūtu kauns Dieva acīs. Lai Viņam ir lepnums par mani. Lai es tiešām būtu par gaismu.

‍

Man laikam ir viegli būt mammai tieši dēliem, jo es esmu uzaugusi ar brāļiem, ar viņu draugiem. Droši vien Dievs ne velti man ir devis 3 dēlus. Izaicinoši, bet man patīk. Mans galvenais uzdevums noteikti ir viņus maksimāli iepazīstināt ar Dievu. Vienalga, kas pasaulē notiks, kādi būs apstākļi, ka viņiem ir kāds, uz ko paļauties, ka viņiem ir kāds, kam ticēt un pēc kā dzīties. Tā noteikti ir mana galvenā misija attiecībā uz bērniem. Tikai tas, ka es ticu Dievam, tikai tas, ka es zinu, ka Dievs būs tur, kur es nevarēšu būt, tikai tas man dod tādu mieru, ka es varu viņus palaist tajā dzīvē, kurā man ir viņi jāpalaiž.

‍

Lūgšanās katru dienu.

Kad mēs gaidījām otro dēlu, tad man tika paņemtas analīzes, pēc kurām ārsti teica, ka tie rādītāji nav labi. Pēkšņi šķita, ka visās filmās un rakstos runā tikai par šo diagnozi.

‍

Tajā brīdī, kad tu saproti, ka tu kā cilvēks tur nevari izdarīt neko, un arī ārsti neko nevar izdarīt, tad vienīgais, kurš to situāciju var mainīt, ir Dievs.

‍

Līdz piedzimšanai nebija ne dienas, kad es nepavadīju laiku lūgšanās. Uzreiz, kā es sajutu bailes un nedrošumu, tā vēru vaļā Bībeli. Man bija Rakstu vietas, kuras es vienkārši pārlasīju, kamēr es ieguvu mieru. Paldies Dievam, mums pietika šis spēks, ticība un miers, un ar mūsu otro dēliņu viss ir kārtībā.

‍

Tas Dievam nav par grūtu.

Pirms pāris gadiem manam tētim atklāja vēzi. Ārsti teica, ka viņa gadījumā vienīgais, ko varam darīt, ir domāt par to, kā atvieglot viņa pēdējo laiku, kas atlicis. Paldies Dievam, ka mēs ar mammu nesabrukām. Mēs zinājām, ka Dievam nav par grūtu neviena situācija un par sarežģītu neviena slimība.

‍

Mamma teica: “Dievs ir uzticams, Sandiņ.”

‍

Galvenais ārsts visu laiku teica, ka nevar neko darīt, ka tā situācija ir ļoti sarežģīta. Bet man kaut kā pietika ticības un spēka visu laiku viņam pārjautāt, kas ir tas, ko mēs darīsim tālāk? Viņš saka: “Nu, jūs saprotiet, jūsu tētim ir ļoti smaga situācija.” Es saku: “Labi, bet ko darīsim tālāk?”

‍

Ja sākumā mums teica, ka nav iespējama ne starošana, ne operācija, ne ķīmijterapija, tad šodien tētis saņem imūnterapiju. Ķīmijterapija ir noslēgusies ļoti veiksmīgi. Analīžu rādītāji ir gandrīz perfekti. Ārsti saka, ka tas ir ļoti neparasts gadījums. Viņš ir pabeidzis kursu, viņa analīzes uzlabojas ar katru reizi, un visās pārbaudēs visi saka, ka viss ir kārtībā.

‍

Un vēl viens brīnums ir tajā, ka šī nebija valsts apmaksāta operācija, un ķīmijterapija nebija valsts apmaksāta. Bet tētis iekļuva valsts programmā, kad tika pārbaudītas šīs zāles, lai viņas ieviestu Eiropā, un viņš ir viens no sešiem cilvēkiem Latvijā, kurš ir ticis šajā programmā. Visiem ir labi rezultāti, bet tēta rezultāti ir īpaši labi. Ārsti saka, ka tas ir brīnums, bet mēs zinām, kas stāv aiz šī brīnuma.

‍

Tieši tāpēc tik bieži domāju un saku, ka es nezinu, kā ir bez Dieva. Es nezinu, kā šo pasauli var izturēt bez Dieva. Es nezinu, kur tie cilvēki rod mieru - patiesu mieru.

‍

Es Dieva mīlestību sajūtu uz katra soļa. Un es zinu, ka arī reizēs, kad es paklūpu, es zinu, ka Viņš pados roku, ka Viņš palīdzēs piecelties, un Viņš parādīs pareizo virzienu, kur ir jādodas.

‍

Draudzes lūgšanu spēks. ‍

Kad piedzima mūsu trešais bērniņš, analīzēs atklājās, ka viņam ir ļoti augsts iekaisums. Rādītājs, kuram normālā gadījumā bija jābūt līdz 7, mūsu dēliņam bija 2987. Uzreiz tika uzsākts antibiotiku kurss. Viņu ielika intensīvajā terapijā. Mēs viņu varējām apciemot 3 reizes dienā, noteiktos laikos.

‍

Uzreiz uzrakstījām draudzei lūgšanu vajadzību. Es ļoti spilgti toreiz atceros, ka bija tāda sajūta, ka tu atrodies karalaukā. Man bija tāda kā vīzija, ka es stāvu ar vīru sadevusies rokās, un mēs esam pret veselu armiju. Tie uzbrukumi bija tik lieli, ka bija sajūta, ka tu esi tāds pavisam mazs. Tu zini, ka tev ir ieroči, bet ir bail, tāpēc, ka pretī ir vesela armija.

‍

Un tad, kad mēs slimnīcā skatījāmies dievkalpojumus, un draudze pieminēja mūsu dēliņu, tad bija sajūta, ka visa draudze nostājas tev aiz muguras, un katram draudzes cilvēkam rokā ir ierocis un vairogs, un, ka tas ir neskaitāmu reižu lielāks karapulks par to, kas ir mums pretī.

‍

Ļoti laba sajūta. Tas iedeva ļoti lielu drošības sajūtu. Un principā visu to laiku, kad mūsu dēliņš bija intensīvajā terapijā, viņš smaidīja, un darīja visu, it kā viņam nekas nebūtu noticis. Un visi ārsti teica, ka tas, kā viņš izskatās, vispār nesaskan ar to, ko analīzēs var redzēt.

‍

Ārsti teica, ka viņš ir cīnītājs. Un viņš tiešām tāds arī ir. Cīnītājs un uzvarētājs. Un, paldies Dievam, viss ir kārtībā.

‍

Dievs ir uzticams. Vienmēr.

‍